Tie, kas Kristū, ir brīvi no Reliģijas uzliktā jūga!

 

"Nemeklējiet Dievu tempļos. Viņš ir tuvu jums. Viņš ir jūsos. Vienīgi jums vajaga pakļauties Viņam un jūs pacelsieties pāri gan laimes sajūtai, gan nelaimes sajūtai" (L. Tolstojs).

 

Debesu Tēvs, es lūdzu, lai neviens manis rakstītais un Tava bērna lasītais vārds, nenokrīt uz zemes. Es lūdzu, lai Tavs Gars ir ar mums visiem. Jēzus Vārdā, Amen.

 

Par divām lietām - reliģiju un politiku - var runāt bezgalīgi, nenonākot ne pie kāda slēdziena. Pasaule ir pārpildīta ar reliģijām. Domas, viedokļi, mācības un uzskati, ko reliģija piedāvā ir vairāk nekā cilvēks spēj nest. Daži māca, ka darot labus darbus cilvēki nopelna vietu debesīs, daži māca, ka pēc nāves nepastāv dzīve, citi māca, ka šķīstītava ir tā, kas glābj utt.

Bet Dievs saka: "Raugieties, ka neviens jūs nepieviļ ar cilvēciskās gudrības tukšo maldināšanu, kas pamatojas cilvēku iedibinātās tradīcijās un pasaules pirmspēkos (balstās uz šīs pasaules garīgajiem spēkiem), bet ne Kristū." (Kolosiešiem 2:8).

 

Bet ne Kristū... Reliģija piemin Kristu un pat saka, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Diemžēl, kaut kādā veidā reliģijas (atšķirīgo konfesiju) doktrīnas ir diezgan patālu no tā, ko Pats Kristus ir mācījis; tālu no Bībeliskās patiesības un uzspiež cilvēkiem savas izdomātās tradīcijas, sapratni, doktrīnas un uzskatus. Nav reliģijas, kas ir, vai ir bijusi saskanīga ar Svētajiem Rakstiem. Atšķirīgās mācības par Dievu, Viņa Dēlu un dievbijīgu dzīvošanu ir vienkārši milzīgas.

Tomēr, katra no neskaitāmajām konfesijām, kas visas ir kulti vai sektas (vienā vārdā reliģija), dara vienu labu darbu - saka, ka Dievs ir. Reliģija vienkārši vēl nav aptvērusi līdz galam, kas Dievs ir un ko Viņš vēlas no saviem cilvēkiem, un to labā. Vēl vairāk, nav aptvērusi, ko Dievs ir izdarījs cilvēku labā. Cilvēki nāk pie reliģijas apremdēt smeldzīgo ilgošanos pēc Dieva kārtībā, lai atrastu piedošanu un mieru dvēselēm. Reliģija piedāvā kaut kādu sava veida piedošanu uz īsu brīdi, bet nav spējīga piedāvāt pastāvošu mieru, prieku un citas svētības, kas tiek dotas, nonākot pie Dieva un saprotot Dievu. Visas mūsdienu dvēseļu kaites (kā piemēram deprsija, veģetatīvā distonija uc.) ir cilvēku dvēseļu ilgošanās pēc Dieva. Ilgas pēc Mīlestības, - ko cilvēks saņem tikai tad, ja šī Mīlestība (Dievs) ir pieņemta/ ienākusi sirdīs, - tiek apmierinātas. Cilvēka dvēsele alkst pēc Dieva, bet cilvēks to nesaprot. Cilvēkam vajag vispirms Dievu, un pēc tam visu pārējo.

Pats vārds "reliģija" kā tāds, ir ar nozīmi - sasiet, turēt pavadā, apstādināt, ierobežot, aizliegt, noliegt, apspiest, apslāpēt, kontrolēt utt. Ja vēlaties lasīt vairāk par reliģijas definīcijām, tad apmeklējiet dažādas interneta lapas, kur atradīsiet cilvēku mēģinājumus izksaidrot, kas ir reliģija. No sākuma varat sākt ar to, ko var atrast Wikipēdijas latviešu valodā.

Šobrīd, pirmā lieta ar ko sākt ir saprast, kā reliģija ir nonākusi pie savām neskaitāmajām mācībām jeb doktrīnām, ko tās sludina. Galu galā katra reliģija, vairāk vai mazāk, satur līdzības savās mācībās par Dievu, Viņa Dēlu, mūžīgo dzīvi utt.

Un par šo arī būs šis raksts. Un zinot to, ka nevienam nepatīk lasīt, mēģināšu uzrakstīt pēc iespējas īsāk. 

Kur gan citur lai skatāmies pēc atbildes, ja ne Bībelē? Studējot Bībeli skaidri var redzēt, ka reliģiju neskaitāmo likumu un tradīciju sakne, ko redzam uz šodienu, ir Ebreji. Katra reliģija ir izveidota jeb radīta balstoties uz likumu (baušļu) pamatiem, ko Dievs deva cilvēku nācijai, sauktiem par Ebrejiem vai Israēliešiem.

Likumi, kopā 613,  desmit baušļi bija doti:

*  pēc cilvēces grēkā krišanas (1.Moz.gr.3:1-6),

*  pēc Noas plūdiem. Tanī laikā (pirms Dievs uzsūtīja plūdus un iznīcināja visu ļauno; ļauns ir tas, kas netic Dievam, bet visu dara pa savam prātam, grib būt kā Dievs, ir lepns un noraida Dieva teikto; Kā arī, pirms plūdiem cilvēku rase bija sajaukusies ar dēmoniem, un tīras cilvēku rases, kā tādas, šķiet vairs nebija, izņemot Nou ar viņa ģimeni, bet tas ir cits raksts) caur Nou arī tika sludināts Evaņģēlijs, tomēr neviens cilvēks to neklausījās; tāpat kā mūsdienās tikai retais ieklausās. Bet likumu jeb baušļu vēl nebija. (1.Moz.gr.6:9-22; nodaļas 6, 7, 8, 9)

*  pēc Dieva pavēles Ābramam atstāt savu zemi (1.Moz.gr.12:1-3),

pēc Dieva apsolījuma viņam, ka viņa pēcnācēji iemantos zemi (1.Moz.gr.12:7; 15:18; 17:2, 8; Ap.d.gr.7:5). “un Ābrams ticēja Dievam.” Viņš dzīvoja ticot Dievam. Ne sev vai saviem labajiem darbiem, vai kāda mācībām…. Un, ka caur viņu visa pasaule tiks svētīta. Tas nozīmē, ka nāks kāds (Jēzus), kas izglābs pasauli no grēkiem, atbrīvos no Sātana ietekmes, grēka varas un baušļu lāstiem.

*  pēc Izraēliešu iziešanas no Ēģiptes zemes, kur izraēlieši bija verdzībā 430 gadus (tagad jau savairojušies par lielu tautu). (2.Moz.gr.13:3-5).

Visi šie, un daudzi citi, notikumi gāja savu gaitu, bet Likumi vēl nebija doti. Ebreji, kas tagad bija Dieva izvēlētā tauta, - ar domu, lai nestu Viņa Vārdu pasaulē, vēl dzīvoja bez jebkādiem likumiem. Un  tika svētīti, pasargāti un mīlēti. Lai ko viņi darīja vai nedarīja, visu Dievs viņiem piedeva. Neviens no viņiem neslimoja un nemira; neviens netika Dieva tiesāts līdz brīdim, kad viņi paši uzprasījās uz to, lai Dievs viņiem dod likumus kā dzīvot. Bija palikuši tik augstprātīgi!!!

 

“MĒS ESAM UN VARAM PAŠI BŪT LABI….” (2 Moz.gr.19:8). Savā iedomībā, lepnībā, pārgudrībā un tāpēc, ka nekad nebija saņēmuši Dieva pārmetumus un sodus, bet gan tikai palīdzību un mīlestību, viņi augstprātīgi teica: 'mēs darīsim visu, ko KUNGS mums saka.' Un nepiepildīja nevienu no Dieva dotajiem uzdevumiem. 

Tālāk, pieskarsimies tematam, kā radās Ebreju tauta.

Bībelē vārds "Ebrejs" pirmo reizi ir minēts 1.Moz.gr.14:13. (Dievs nodēvēja Ābramu par ebreju)

Burtiski vārds "Ebrejs" (ivri) nozīmē "pāriešanu pāri."

Ābrams (pirmais ebrejs) atstāja savu veco dzīvi, savus cilvēkus, savas mājas un zemi, un pārgāja pāri (gan fiziski, gan garīgi) citā dzīvē, un "parakstīja" līgumu ar Dievu. (viņš bija viens savā ticībā, pārējā pasaule bija citā pusē, novērsušies no Dieva). No šā visa, un studējot Bībeli kopumā redzam, ka Dievs tur Savus solījumus un nekad neatstāj Savu cilvēkus.

Vēlāk Ebreju vēsturē israēlieši izgāja no verdzības zemes un pārgājuši pār Sarkano jūru iegāja viņiem Dieva apsolītajā zemē Izraēlā. Tātad vārds "Ebrejs" nozīmē "pāriet pāri no viena punkta uz otru."

Vārds "Israēls," kurā Dievs pārdēvēja Jēkabu, Ābrahama mazdēlu, ir ar nozīmi "krāpnieks, viltnieks" vai "cīņa ar Dievu." Pēdējie trīs burti "Ēls" ir saistīti ar Dievu. "Ēls - El - Elohim," kas ir ar nozīmi - Dievs Radītājs. Tātad – izraēlieši (IsraEL) – Dievs ir ar viņiem un viņos, pat, ja viņi to noraida. Ābrahama mazdēla Jēkaba, viņa dēla Īzaka, pēcnācēji kļuva pazīstami kā Izraēliešu tauta.

Jūs jau zināt, ka vēsturiskie Bībeles fakti skaidri norāda uz to, ka visa pasaule dzīvoja tumsībā, jo bija novērsusies no vienīgā un dzīvā Dieva, un kalpoja dažādiem izdomātiem dieviem un lietām (tuvu tam, kā tas ir uz šodienu). Ābrams ticēja vienam dzīvajam un patiesajam Dievam. Domājams, ka tas arī ir iemesls kāpēc Dievs nostiprināja savu līgumu ar viņu un apsolīja, ka caur viņa pēcnācējiem tiks radīta Ebreju tauta.

Dievs radīja israēliešu nāciju būt svētai Viņa tautai. Viņš radīja ebrejus, lai visa pasaule zina, kas ir Dievs un māca visai pasaulei par Viņu. Ebrejiem tika uzticēti, doti likumi un Paša Dieva Vārdi. (Romiešiem 3:2).

"Trešā mēneša pirmajā dienā pēc Israēla dēlu iziešanas no Ēģiptes, viņi nonāca Sīnaja tuksnesī; devās ceļā no Refidīmas un nonāca Sīnaja tuksnesī, apmetās tuksnesī, un tur Israēls uzcēla nometni kalna pakājē. Tad Mozus kāpa pie Dieva, un Kungs sauca uz viņu no kalna: “Tā saki Jēkaba namam, stāsti Israēla dēliem: jūs redzējāt, ko es darīju ēģiptiešiem, ka es jūs nesu uz ērgļa spārniem un atvedu pie sevis! Un tagad – ja jūs man klausīt klausīsiet un turēsiet manu derību, tad no visām tautām jūs būsiet mans īpašums, jo mana ir visa zeme! Jūs man būsiet priesteru valsts un svēta tauta! – saki šos vārdus Israēla dēliem!” (2.Moz.gr.19:1-6).

Nav citas nācijas tik izcilas un ievērojamas, kurai ir tik taisnīgi un labi likumi, kādus Dievs deva Ebreju tautai. 5.Moz.gr.4:8.

Dievs deva ebrejiem likumus, ko mēs saucam par Baušļiem; un zemi, kur piens un medus plūst. (2.Moz.gr.33:3). Dievs deva viņiem likumus un teica: "jūs Man būsiet priesteru valsts un svēta tauta!" (2.Moz.gr.19:6; 5.Moz.gr.7:6; 26:19).

Nu re. Vienīgā patiesā reliģija, ko Dievs ieviesa un nostiprināja ir oriģinālā izraēliešu reliģija. Viss, kas no viņiem tika prasīts bija, lai viņi tic Dievam un klausa Viņam vienīgajam; un māca pagānus (visu pārējo pasauli) visam, ko Dievs tiem atklāja, un lai tie savā mācībā norāda uz atnākošo Mesiju -  Jēzu Kristu.

 

Viņi visi tam piekrita, bet diemžēl nespēja piepildīt savu tik augsti godājamo uzdevumu. Starp citu, interesanti ir tas, ka tāpat kā Ebreji toreiz, cilvēki uz šodienu tic tam, ka paši spēj būt labi un nākt pie Dieva caur saviem spēkiem, labajiem darbiem utt. Kā arī, Ebreji bija tik ļoti pārliecināti par sevi, ka pat neprasot Dievam, kas tie par Likumiem, teica: “mēs varam izdarīt VISU, ko Dievs saka!!!” 2.Moz.gr.19:8. Tā nu viņi dabūja visus 613 Likumus kopā ar līdz pat mūsdienām “slavenajiem” 10 Baušļiem."

 

Kungam jūs šodien esat apstiprinājuši (paziņojuši), ka viņš ir jūsu Dievs un būs jūsu Dievs, ka jūs staigāsiet Viņa ceļus un pildīsiet Viņa likumus, baušļus un tiesas, un Viņu klausīsiet. Un Kungs jums šodien ir teicis, ka jūs būsiet Viņam par īpašuma tautu, kā Viņš jums to solījis, un ka jums ir jātur Viņa baušļi. Tad Viņš darīs jūs augstākus par visām tautām, Viņš jūs augstu vērtēs un turēs jūs dārgus Savās acīs, ko Viņš radījis, – darīs jūs par godu, slavu un rotu, lai jūs būtu svēta tauta Kungam, savam Dievam, kā Viņš sacījis!” (5.Moz.gr.26:17-19).

Bet viņi dumpojās pret Dievu, pretojās Viņam un aizgriezās no Viņa, kalpojot dažādiem izdomātiem dieviem. Ar visu cieņu pret Ebrejiem, bet viņi līdz pat šodienai ir "stūrgalvīga tauta" (2.Moz.gr.32:9, 33:3, 34:9; 4.Moz.gr. 14:11; 5.Moz.gr. 9:13,31:27), Bet Dievs mīl viņus (pienāks diena, kad Viņš atkal pievērsīsies viņiem) un svēta visus, kas vēl ebrejiem labu.

Tātad, likumi, nolikumi un tiesas (viss, kas ar reliģiju saistīts), bija uzticēti izraēliešiem. Ebrejiem vienīgajiem ir tiesības saukt savu reliģiju par patiesu reliģiju.

Visas pārējās reliģijas,- kuras laika gaitā un mūsdienās pievienojot vēl savas papildu izdomātas tradīcijas, papildu likumus, nolikumus utt., ir celtas uz Ebreju reliģijas pamatiem,- ir tikai kulti un sektas.

Saīsināta definīcija vārdam "reliģija" ir - "ticība Dievam, organizētas ceremonijas un likumu kopums kā kalpot Dievam." Tas nozīmē, ka jāievēro visi Dieva dotie likumi, nolikumi, pienākumi, ceremonijas, un viss pārējais, kas vien ar to saistīts, tieši tā, kā Dievs to norādīja. Tā ir patiesa reliģija.

 

Ļoti interesanti ir arī tas, ka gandrīz visi cilvēki uz šīs zemes - ticīgie un neticīgie; budisti un hinduisti; islamisti un jūdi; visi kādi vien tur it; un arī Kristieši - sašķēlušies neskaitāmās denominācijās - līdz ar visiem citiem pasaulē, - citē un pielieto praktiskajā dzīvē Paša Dieva dotos Vārdus, kopē Viņa nostiprinātos likumus utt., tajā pašā laikā NORAIDOT VIŅU KĀ VISAUGSTĀKO, SUVERĒNO VALDNIEKU DIEVU, KAS VALDA PĀR ZEMI, CILVĒKIEM, NĀCIJĀM; noraidot Viņa autoritāti un pat sakot, ka Dieva nav; vai, ka Viņš ir simbols.

 

"Tikai muļķis savā sirdī saka: "Dieva nav" (Psalmi 14:1), kad tajā pašā laikā Dieva neredzamās īpašības - Viņa mūžīgā vara un dievišķā daba ir skaidri saredzamas, atklājamas un saprotamas no visa,  kas ir radīts... Romiešiem 1:20

 

Šinī īsajā rakstā nav iespējams iedziļināties visos aspektos, bet pasaules reliģiju milzīgā skaita iemesls, no pašiem dzīvības sākumiem līdz pat mūsdienām, ir mūsu visu cilvēciskā daba, saskaņā ar mūsu kritušo stāvokli. Mēs visi gribam varu, slavu un popularitāti.

Cits iemesls tam ir neziņa.

Cilvēki dzīvo neziņā tādējādi nākot pie reliģijas, vai radot savu reliģiju kārtībā, lai gūtu kaut kāda veida mierinājumu jeb atbildes.... Reliģija tur cilvēkus neziņā tā, ka nevien cilvēki tiek vesti pa pazudināšanas ceļu, bet gan veselas nācijas. Reliģija kontrolē cilvēku un pat veselu tautu  prātus un dzīves, bet nekad nav bijusi spējīga sniegt gudrību, prieku un paliekošu mieru. Tā vietā sniedz bailes un dažādus muļķīgus aizspriedumus.

Tieši neziņas dēļ cilvēki aizgriežas no Dieva pievēršoties nevērtīgiem, dzīvi pazudinošiem elkiem un izraisa Dieva dusmas. Neziņas dēļ cilvēki tic lietām, kas ved tos depresijā, pie slimībām un pat pašnāvībām. Neziņas dēļ par to, kas Dievs ir, daudzi iet pa pazušanas ceļu.

Hosejas grāmatā 4:6 Dievs saka: “Mani cilvēki tiek iznīcināti un pazudināti, jo viņiem nav zināšanu…..” Viss, ko mēs zinām, ir tas, ko dzīves laikā esam iemācījušies. Bet vai esam iemācījušies pareizās lietas? Cilvēki brauc kosmosā, bet nezinā kā saglabāt ģimeni…. Bet zināšanas, ko piedāvā Dievs ir atslēga uz dzīvi un brīvību. Atslēga uz zināšanām ir Patiesības atrašana jeb zināšana.

Vai Dievam ir kas sakāms šinī jautājumā?

Jā,

Ja ministrija (kalpošana, paklausība, pakļautība), kas bija iekalta burtos un akmenī (Baušļi) nesot nāvi (pasludinot nosodījumu un nāves spriedumu) bija tik spoša savā godībā, ka israēlieši nespēja uz to lūkoties, kaut gan tai bija pārejošs, īslaicīgs efekts, tad vai Gara ministrijai (Jēzus Baušļiem, kas ir – mīli Dievu un citus. Atdod sevi citu labā; palīdzi citiem; dzīvo savu dzīvi, kalpo citiem un tev būs Dieva miers. Dari visu, lai iegūtu šo mieru!) nebūs daudz lielāks spožums un godība? (2.Kor. 3:7-8).

 

"Likumi tika doti caur Mozu, bet Žēlastība un Patiesība ATNĀCA kopā ar Jēzu Kristu!” (Jņ.ev.1:17). Šis ir temats, kas būtu jāsaprot katram Kristietim."

 

Reliģija, nav svarīgi kādā vārdā saukta, līdz pat šodienai sludina nosodījumu un nāvi, bailes un vainu. Reliģija nespēj vai nevēlas saprast, ka likumi/baušļi bija efektīvi un dzīvi LĪDZ KRUSTAM.

Ja ministrija (kalpošana Dievam), kas atnesa nosodījumu (notiesāšanu) bija slavena un godības pilna, tad cik gan daudz vairāk slavena, spoža un godības pilna ir ministrija, kas sludina Taisnīgumu! (2.Kor.3:9). Taisnīgums, svētums un piedošana mums tiek doti kā dārgas veltes, ko nav iespējams nopelnīt ar saviem darbiem. Nekādiem!

Taisnīgums, attaisnojums un miers ir piedāvāts visiem, kas pieņem Dieva dāvanu. Reliģijas sludina joprojām,  ka tas ir jānopelna. Reliģija sludina, ka cilvēks kaut kādā (nesaprotamā) veidā pats saviem spēkiem var kaut ko izdarīt un būt tik labs, ka spētu nākt pie svētā, taisnīgā un taisnā Dieva.

Bet Dievs pieņem un PASLUDINA par taisniem, svētiem un nevainīgiem tikai tos, kas pieņem Viņa visiem par velti doto DĀVANU – KRISTU. Dievs Pats mirstot pie krusta pielika "lielu punktu" reliģijai. Svēts, attaisnots un nevainīgs cilvēks ir tad, kad Kristus ir Viņā! Reliģija sludina vērst acis uz sevi un lietām apkārt, Dievs saka – klausiet Manam Dēlam; skatieties uz Viņu vienīgo!

 

Jēzus teica: "Atstājiet tos, tie ir akli aklo vadoņi; ja aklais ved aklo, abi iekritīs bedrē." (Mt.ev. 15:14).

 

Vēlāk Jēzus uzrunājot ļaužu pūli un savus mācekļus, sacīja:

"Mozus krēslā ir apsēdušies rakstu (likumu) mācītāji un farizeji. Viņi saka, lai jūs pildiet visu, ko viņi jums pavēl. Bet es saku, vērojiet tos, bet nekādā gadījumā nedariet to, ko viņi saka, jo viņi paši nedara to, ko pavēl jums darīt.

Tie sasien smagas un grūti panesamas nastas un uzkrauj tās uz cilvēku pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās pakustināt. Tie visu dara, lai izrādītos cilvēkiem, – tie darina aizvien platākus savus filaktērijus (nelieli ādas maisiņi, kuros tika turēti papīra skruļli, kas saturēja Svēto Rakstu pantus) un lielākus pušķus (Dievs lika taisīt pušķus/ bārkstis pie to tērpu malām, lai tie vienmēr atcerētos, ka ir īpaša tauta) pie saviem tērpiem.

Tiem patīk mielastos un sinagogās ieņemt goda vietas un saņemt sveicienus tirgus laukumos, un dzirdēt, ka cilvēki viņus sauc par rabi (mācītājiem). Bet jūs nesauciet sevi par rabi, jo VIENS ir jūsu Skolotājs, bet jūs visi esat brāļi.

Nesauciet arī nevienu virs zemes par savu tēvu, jo viens ir jūsu TĒVS, kas debesīs. Nesauciet sevi arī par skolotājiem (mācītājiem), jo vienīgi KRISTUS (Mesija) ir jūsu skolotājs.

Bet lielākais no jums būs jūsu kalps. Kas pats paaugstināsies, tiks pazemināts; un, kas pats sevi pazeminās, tiks paaugstināts. (Mt.ev.23:1-12).

 

 

Ja tas bija iespējams un satvērāt patiesību no šī īsā raksta, tad ziniet - JŪSU RELIĢIJA IR JĒZUS. Burts nogalina, bet Gars dod dzīvi! (2.Korintiešiem 3; Jņ.ev.6:63-64).

 

 

Katru reizi, kad jūs skatīsieties uz kaut ko citu IZŅEMOT JĒZU, jūs jutīsiet nosodījumu un vainas apziņu; vēlmi darīt kaut ko, lai Dievam būtu patīkami - jūsu darbi, rīcības, domas utt. Bet cilvēks nav spējīgs uz neko labu.

“Dievs, kas attaisno ļauno un kas nosoda taisno; abi ir riebums Dieva acīs” (Sakāmv.17:15). Bez Kristus sirdī, paļaujoties uz reliģiju mācībām, mēs bieži vien esam nosodīti pat vairāk nekā tie, kas ir bez Dieva pasaulē.

 

Tāpēc vērsiet savas acis uz Jēzu un jūs piepildīsiet visus Dieva dotos baušļus. Ne vien desmit, bet gan visus 613 baušļus.

 

"Jo žēlastībā jūs esat izglābti caur ticību, tas nenāk no jums, tā ir Dieva dāvana, tas nav arī no darbiem, lai kāds nesāk dižoties" (Efez.2:8-9;  Romieš.3:24, 26-28, ).

 

Visi ir attaisnoti un izglābti tikai un vienīgi no Dieva žēlastības caur ticību Kristum, bet ne jūsu labo darbu vai kaut kā cita dēļ. Tur ir tikai Dievs un jūs.

Apsolījums Ābrahamam, ko viņš saņēma, ilgi vēl pirms likumi tika doti, nāca caur viņa ticību un tagad ir dots tiem, kas tic Dievam. Ābrahams tika pasludināts par taisnu (bez grēka un svēts Dieva acīs) tāpēc, ka ticēja Dievam, bet ne savu labo vai slikto darbu dēļ. Ābrahama mantinieki ticot Dievam saņem Dieva brīvi doto dāvanu. Apsolījums ir pieejams caur ticību un tikai caur ticību tā, lai tas varētu būt no Žēlastības. "Tādēļ mantinieki ir tie, kas ticībā paļaujas uz Dievu, lai mantojums būtu no žēlastības un apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem – ne tikai tiem, kas zem bauslības, bet arī tiem, kas Ābrahāma ticībā. Viņš mums visiem ir tēvs." (Rom.4:16).

Vai mums ir Ābrahama ticība?

Vēl vairāk, tagad tiem, kas ir Kristū vairs nav ne nosodījuma, ne tiesāšanas, ne pakļaušanās citām varām, kas ir ārpus Kristus. Tagad caur Jēzu Kristu Gara likums, kas dod dzīvi ir atbrīvojis jūs no grēka un nāves likuma. Rom.8:1-2.

Jūs visi nomirāt likumiem, ceremonijām un dažādām reliģiskām izdarībām, kas turēja jūs gūstā, jo pirmais cilvēks Ādams tika padarīts par dzīvu būtni; pēdējais cilvēks (Jēzus) tika padarīts par dzīvi dodošu Garu. 1.Korin.15:45.

 

Jo tāpat kā caur vienu cilvēku, Ādamu, visi tika padarīti par grēciniekiem, tāpat tagad visi, kas tic, caur vienu cilvēku, Jēzu Kristu, tiek padarīti par Taisniem, svētiem un nevainīgiem Dieva bērniem; un jau ir apsēdināti debesīs Kristū.

Cilvēks grēko tāpēc, ka viņš ir grēcinieks jau no tā ieņemšanas brīža. Tas ir normāls  cilvēka stāvoklis – grēkot. Un cilvēks grēkos līdz pat savas dzīves pēdējam mirklim. Grēks ir pat tas, ja mēs izdarām labu darbu ticot,  ka mēs to esam izdarījuši saviem spēkiem, un pie tam vēl priecājamies par to, ka caur šo labo darbu šķietami patīkam Dievam. Par katru labo darbu mums ir jāpateicas tikai Dievam, ka Viņš ar Savu Žēlastību mums palīdzēja būt labiem utt.

Un tikai Kristū, kad Gars tiek dots, kad cilvēks atdzimst no Gara, viņš ir brīvs no grēka. Tomēr ne miesā.

Visi, kas ir Kristū, ir brīvi no jebkāda reliģijas likuma vai noteikuma. Brīvi dzīvot svētu dzīvi saskaņā ar Dieva Vārdu nošķirtībā no visiem reliģiskajiem likumiem, to mācībām un nastām.

Jo likumi tika doti caur Mozu (tādējādi atļaujot rasties dažāda veida reliģijām). Žēlastība un patiesība nāca caur Jēzu Kristu (Jņ.ev.1:17); tas, ko reliģija vēl nespēj aptvert.

 

Reliģija joprojām grib paturēt varu un autoritāti, kas pieder tikai Dievam vienīgajam.

 

 

Reliģija joprojām turas pie likumiem, tradīcijām un noteikumiem, kas lemti iznīcībai un nolietojas, – tas viss ir pēc parastu cilvēku izdomātiem priekšrakstiem un mācībām. Tas viss gan ārēji izskatās gudri viņu pašizdomātajā dievkalpošanā ar visu viņu viltoto, sirdī neīsto pazemību un bargo izturēšanos pret ķermeni nicinot miesas apmierināšanu. Bet patiesībā nav ne mazākās vērtības tam, ka viņi noraida un apspiež ķermeņa miesisko vajadzību apmierināšanu. (Kolos.2:22-23).

Reliģija aizliedz precēties un pavēl cilvēkiem atturēties no kaut kādiem ēdieniem, ko Dievs radīja, lai visi, kas tic Viņam un zina patiesību, ēstu Dievam par godu ar pateicību sirdī. Jo viss Dieva radītais un dotais ir labs, un ar pateicību saņemams, un nekas nav jāatmet, jo tas viss tiek svētīts caur Dieva Vārdu un lūgšanu. (1.Tim.4:3-5).

Reliģija, Dieva Vārdā, dara lietas, par ko Bībelē (no kuras reliģija sludina) ir teikts – nedariet. Bet to, ko Dievs pavēl darīt, reliģija nedara.

Reliģija sludina nāvi un nosodījumu, bet Jēzus saka:

 

"Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu."

(Mt.ev.11:28).

Kristus pielika punktu pašam vārdam "reliģija." Tā vietā Viņš mums deva vārdu "MĪLESTĪBA."

Un Viņš teica: "ziniet patiesību un patiesība jūs darīs brīvus."

(Jņ.ev.8:32).

 

Tāpēc, pieņemiet Dieva, par brīvu sniegto, dāvanu un nenoliedziet vairs Viņu, kas mira pie krusta briesmībā, fizisku ciešanu pilnā, šausmīgā nāvē tikai tāpēc, lai jūs atsvabinātu no grēka varas, Baušļu lāsta un Sātana ietekmes pār jums.

Esiet tāds cilvēks, kādu Dievs jūs redz.

 

Jo vairāk nekā skaidrs ir tas, ka neviens, kas balstās uz likumiem, cenšas tos ievērot un dzīvot nošķirtībā no Dieva noliktās patiesības, nekļūst attaisnots Dieva priekšā, jo taisnais dzīvo no ticības! (Galatiešiem 3:11).

 

Vai starp svētu Dieva bērnu un Dievu pašu ir iespējams atrast vietu reliģijai...!?

Tādēļ, svētie brāļi un māsas (visi, kas ir saņēmuši aicinājumu no debesīm), debesu aicinājuma līdzdalībnieki, pievērsiet (fiksējiet!) savas domas uz Jēzu, ko mēs apliecinām kā savu apustuli un augsto priesteri." (Ebr.3:1).

Daži svarīgākie vēstures datumi - reliģiju oriģināli.

2000 p.m.ē:                            Ābrahama, Israēlas patriarha, laiks.

1200 p.m.ē:                            Mozes, kas izveda izraēliešus no Ēģiptes, laiks.

1100 - 500 p.m.ē:                   Hindi sastāda un nokomplektē savus svētos rakstus, Vēdas.

563 - 483 p.m.ē:                     Budas, budisma ieviesēja, laiks.

551 - 479 p.m.ē:                     Konfūcija, kas ieviesa konfūcismu, laiks.        

200 p.m.ē:                              Hindu grāmata "Bhagavad Gita" ir uzrakstīta.

2 - 4 p.m.ē. līdz 32 m.ē:         Jēzus Kristus, kas ir Mesija, laiks.

32 m.ē.                                   Kristus krustā sišana un Viņa augšā celšanās.

40-90 m.ē:                             Tiek uzrakstīts Jaunais Testaments.

570-632 m.ē:                          Muhameda, kas sarakstīja Korānu kā islama pamatticību, laiks.

Tādas lietas, kā sveču dedzināšana kaut kam par godu, grēku sūdzēšana, locīšanās dažādu veidolu vai bilžu priekšā, pātaru skaitīšana pēc gadsimtu gaitā izdomātām metodēm, lūgšana uz kaut ko citu izņemot Dievu Tēvu, Viņa Dēlu, Svēto Garu,.....  ir tas, kas skumdina Dieva sirdi un izraisa Viņa dusmas.

 

Bet, kā jau teicu iepriekš, Dievs bieži izmanto reliģiju Savā labā. Viņš izmantoja reliģiju caur to nogalinot Savu Dēlu pasaules labā. Tā laika reliģiskie līderi sita krustā Jēzu. Tikai tas bija Dieva plāns no paša sākuma un pēc šā varam redzēt, ka Dievs pat slikto un nepareizo izmanto Savā labā tā, ka rezultāts ir pozitīvs.

Ja gadās tā, ka Dievs uzrunā jūs caur reliģiju, tad tas ir jūsu pienākums atrast patiesību un dzīvot saskaņā ar Dieva Vārdu. Meklējiet Patiesību un tā jūs padarīs brīvus.

Nu tā, nobeigumā jāsaka, ka neviena reliģija nav savienojusi cilvēku dziļās, personiskās, intīmās attiecībās ar Dievu. Jo nekas to nevar izdarīt paša cilvēka vietā. Tikai cilvēks pats savā sirdī un ar savu muti var nākt pie Dieva uzturot ar Viņu attiecības. Pēc tam, Dievs darbojoties caur cilvēku rada visus augļus, kas minēti Gal.vēst.5:22-23. Dievs pēc tam katram dod dāvanu caur kuru cilvēks kalpo cilvēkiem, tā kalpojot Dievam.

Ja vēlaties, varat palasīt Bībeles pantus, kuros ir minēta reliģija.

 

Lai Dieva miers ir ar jums visiem!!!

 

"Brīvībai Kristus ir mūs padarījis brīvu. Tan nu stāviet stingri un stipri, un neļaujiet nevienam atkal iejūgt jūs kalpības jūgā" (Galatiešiem 5:1).